Ļoti priecājamies ik reizi, kad starp ziedotajām mantām atrodam arī vīriešiem piemērotu apģērbu, apavus, somas

“Darbojos Rīgas patversmes Dienas centrā kā vadītāja no tā dibināšanas dienas 2009. gada 26. maijā. Toreiz tā bija pirmā un vienīgā iestāde ar mērķa grupu bezpajumtnieki. Dažus no centra pakalpojumiem izmanto arī tuvāko apkaimju iedzīvotāji, t.i., maznodrošinātās un trūcīgās personas, piemēram, nākot uz dušu nomazgāties. Pārējie mūsu klienti ir tie cilvēki, kuri pa nakti uzturas Rīgas patversmē, savukārt pa dienu nāk uz centru. Centra apmeklējums ir brīvprātīgs, bet ar nosacījumu, ja ir sociālā darbinieka nosūtījums, kā arī papildus ir prasība veikt tuberkulozes testu – tā ir kā motivācija kaut pamatlīmenī sekot līdzi savai un citu veselībai.

Centra pirmssākumos mums bija ārkārtīgi daudz klientu, jo centrs tika atvērts tieši laikā pēc krīzes 2008. gadā, kad daudzi palika bez darba. Un, ja nav darba, tātad tiek zaudēts arī mājoklis. Toreiz klientu lokā bija daudz arī darbspējīgu personu, šobrīd puse no centra klientiem ir personas ar invaliditāti vai pensijas vecuma personas, arī darbspējīgi cilvēki, kuri te ieklīduši pārpratuma pēc, jo, piemēram, pazaudēti dokumenti. Daudziem mūsu klientiem ir problēmas ar alkoholu, arī veselības problēmas, pat ja oficiāli nav piešķirta invaliditāte. Mēs sniedzam pamatpalīdzību tiem, kuri bija kādreiz vai ir tagad deklarēti Rīgā, jo to nodrošina Rīgas pašvaldība.

Mums ir arī ilggadēji klienti, kuri dzīvo patversmē un pa dzīvi iet kā “pa apli”, no kura nevar izkļūt ārā. To dzīvesvieta ir patversmē, bet pa dienu nāk pie mums. Šie cilvēki ir vieni paši, viņiem nav atbalsta sistēmas ne no tuviniekiem, ne radiniekiem, ne paziņām, ar kuriem ir pārtrūkušas vai pārrautas saites. Varētu teikt, ka centru apmeklē samērā motivēti cilvēki, jo, nākot pie mums, klientiem ir jābūt skaidrā. Turklāt šeit var nomazgāties, tiek piedāvāts maiņas apģērbs, kas dod iespēju atkal iekļauties sabiedrībā. Tas ir pats minimums – būt skaidrā un tīram. Tādā stāvoklī bezpajumnieku ir pat grūti pamanīt, jo viņš netraucē apkārtējiem.

Visbiežāk pie mums nāk vienkārši parunāties. Reizēm kopā paskatāmies dokumentālo kino, uzspēlējam galda spēles, pazīmējam, pakrāsojam. Ir arī grupu nodarbības, kur var atcerēties skaistos jaunības laikus, arī koncerti. Sadarbība ar “Otro elpu” mums izveidojās visai drīz pēc centra atvēršanas, un tā ir nenovērtējama, jo, lai arī cik smagi šobrīd nebūtu, mums mūsu klientiem ir vieglāk apģērbu nomainīt, nekā uzturēt vai sakopt to, kas ir. Par laimi ir arī pozitīvi gadījumi, kuriem ar laiku izdodas sakārtot savu dzīvi,” par centra ikdienas dzīvi stāsta tā vadītāja Iveta Karašniece.