Vai lētums ir primārā un vienīgā lietoto apģērbu veikala veiksmes atslēga, un kur meklējami šāda biznesa modeļa pirmsākumi? Vai mūsdienu pērļu medīšana un labprātīga brīvā laika pavadīšana iepērkoties ir 21. gadsimta iezīme, vai arī tā piemitusi šim biznesa modeli vienmēr?
Skaidrs ir viens – lietoto apģērbu veikali pasaulē eksistēja arī pirms “vintage” bija modē. Šāda tipa bizness savus pirmsākumus jau radis 14. gadsimtā, kad apģērbu šuva katram indivīdam savu un tas bija dārgs, laikietilpīgs un resursus patērējošs process. Tajos laikos drēbes tika nodotas no paaudzes paaudzē, nereti nesot līdzi vēsturiskas liecības – izdilušus elkoņus, traipus un ielāpus, kas mūsdienās nav manāmi, jo šādi apģērba vizuālie defekti būs par iemeslu, lai tos izmestu miskastē. Tomēr 14. gs., brīdī, kad un ja cilvēks vēlējās pašūdināt sev ko jaunu, vecās drēbes tika pārdotas, ļaujot tās iegādāties citiem cilvēkiem, un tas ne vienmēr nozīmēja, ka pircējs bija no zemākas sabiedrības šķiras.
Īpašs lietoto apģērbu veikalu uzplaukums (jeb pirmā renesanse) notika 18. gs. Eiropā. Lietotie apģērbi tika pārdoti dažādās vietās – gan antīku lietu veikalos, gan izsolēs, gan ielas stendos un pagrīdes nelegālajos tirgos. Turīgu cilvēku kalpojošajam personālam bija nozīmīga loma saimnieku drēbju pārdošanā un nogādāšanās šādās pārdošanas vietās.
Attīstoties tekstila industrijai un tirgum piedzīvojot izaugsmi, 19. gadsimtā lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju bija spējīga iegādāties arvien vairāk preču, un likumsakarīgi plauka arī lietoto preču veikalu bizness. Tomēr jaunu preču ražošana un tirgošana sāka kļūt par veidu, kā parādīt savu neatkarību un sociālo piederību. Lielajā industrializācijas laikmetā lietoto apģērbu veikali sāka kļūt par nabadzības pazīmi – tas bija kaut kas netīrs un nevērtīgs, pārpalikumi no vadošās sabiedrības daļas. Lietoto preču veikalu pievilcību nespodrināja arī masu produkcijas kvalitātes kritums un preču dzīves ilguma samazināšanās. Investēt šādās precēs cilvēkiem vairāk nelikās gudra izvēle.
Tomēr 20. gadsimts pārsteidza ar kariem un nabadzību, resursu un finanšu trūkumu, un lietoto preču veikali atguva nepieciešamību pēc eksistences patēriņa tirgū. Resursu trūkums bija vērojams arī PSRS okupācijas un atmodas laikā. Liela daļa 90. gados dzimušie vēl atceras, ka viņu garderobē nereti bija apģērbi, kuri iegādāti lietoto preču veikalos. Arī mantu un apģērbu pārmantošana no paaudzes paaudzē bija dzīva un eksistējoša, nešķirojot arī dzimumus – brāļa vecās bikses noderēs māsai dārza darbos, un otrādi. Lieki noderēja trūkuma laikos iemantotā īpašība – būt taupīgam un krāt lietas. Arī šobrīd katras otrās mājas bēniņos ir sapakotas un noglabātas lietas no pagājušā gadsimta sadzīves. Ar mērķi un misiju – viss var kādreiz vēl noderēt. 20. gadsimta beigas iezīmēja jaunu lomu – vintage stila lietas, apģērbi un citas pērles ārpus masu produkcijas piedāvātā kļuva par jauno trendu. Un tad sākās otrā lietoto preču veikalu renesanse.
21.gs. sākums raksturojams ar frāzi “Mēs dzīvojam caur lietām. Mēs sevi radām caur lietām, un mēs sevi mainām, mainot lietas” (J.Weinstein (2014) citējot Twitchell, 1999 ).Tas norāda uz to, ka, palielinoties mūsu patēriņam, mums ir iespēja izveidot vairākas savas identitātes.
Pašrealizācija, brīvā laika pavadīšana un zemās cenas ir 3 ļoti būtiski faktori 21. gs. lietoto preču veikalu uzvaras gājienam. Pašrealizācijas process, iepērkoties šāds veikalos, ir ļoti būtisks, asociējas ar vienu vārdu – PĒRLES. Atrodot citādo, patērētājs vizuāli ir spējīgs atšķirties no citiem, tādā veidā norādot uz savu individuālo pieeju dzīvei. Cilvēki meklē autentiskumu.
Tikpat svarīga ir veikalos valdošā atmosfēra. Attiecības starp patēriņu un brīvā laika pavadīšanu spēlē milzīgu lomu lietoto preču veikalu tirgū. Tāpēc jo īpaši svarīgi šajā jomā strādājošajiem ir izveidot vidi, kurā cilvēks pēc darba vēlētos iegriezties un nedaudz “atslēgties” no ikdienas gaitām. Tā ir relaksējoša nodarbe, kura attaisno darbā pavadīto laiku, sniedzot iespējas iegādāties lietas. Pētījumi norāda, ka vēl viens iemesls, kāpēc cilvēkiem patīk šādā veidā pavadīt laiku, ir īpaši lietu atrašana – “prieks, kas rodas, atrodot ko īpašu” un prieks, kas rodas, atrodot ko sen meklētu. Preces šādos veikalos mainās diezgan bieži, tādēļ pērļu atrašana rodas tikai regulāru apmeklējumu rezultātā. Tas ir paradums, nevis epizodiski gadījumi.
Visbeidzot – noliedzami, ir daļa sabiedrības, kura iepērkas lietoto preču veikalos ekonomiskās situācijas vadīti – tā ir iespēja iegādāties preces par zemāku cenu. Tas ļauj cilvēkiem iekļauties mūsdienu sabiedrībā, kura diktē noteikumus – KĀ tev ir jāizskatās, lai tu tiktu pieņemts un atzīts citās sabiedrības grupās. Mūsdienās lietoto preču veikalos ir atrodamas dažādas lietas, gan vidējas, gan augstas kvalitātes preces, kuras ļauj cilvēkam veidot savu imidžu un tādā veidā konstruēt to tēlu, kuru viņš vēlas izrādīt apkārtējai sabiedrībai. Galu galā, kuru gan no mums neiepriecina atrast MEKLĒTO un atrast to par TIK ZEMU CENU?!
Mūsdienās lietoto apģērbu veikali sevī iemieso un apvieno labākās un nepieciešamākās tendences no tām, kuras tiem piemitušas visā to vēstures gaitā. Šiem veikaliem ir nozīmīga loma sabiedrībā ne tikai lokālā un nacionālā, bet arī globālā mērogā. Kamēr Latvijā veikali pārsvarā balstās uz vietējās sabiedrības vajadzībām, citur tiek vākti ziedojumi, piemēram, skolu celtniecībai Āfrikas mazāk attīstītajās valstīs un nabadzībā slīgstošajiem pasaules iedzīvotājiem. Tomēr ārpus šiem faktoriem būtiski būtu apskatīt arī šo veikalu ietekmi uz vidi, to lomu patēriņa kultūras attīstībā un izvērtēt ilgtspējīgumu, ņemot vērā apģērbu industrijas un fast fashion ietekmi uz apģērbu kvalitāti un ilgtspējīgu kalpošanu. Bet tas jau ir cits stāsts, citu reizi stāstāms.
Izmantotā literatūra raksta tapšanā:
J.Weinstein (2014) Reframe, Reuse, and Re-Style: (De)Constructing the Sustainable Second-Hand Consumer, Wesleyan University
H.R. Shell, A global history of secondhand clothing